Silīcijs, mati
Silīcijs (28,08 u) ir viens no izplatītākajiem dabas elementiem. No tā sastāv 26% zemes garozas. Organismā tas ir nedaudz, ar vecumu tā koncentrācija samazinās. Silīcija deficīts var rasties, ja šī elementa nokļūšana organismā ir nepietiekama (mazāk par 5 mg dienā). Tā toksiskuma slieksnis ir 200 mg dienā. Visvairāk silīcija ir aortas sieniņā, trahejā, saitēs, kaulos, ādā un matos. Īpaši svarīga ir silīcija nozīme savienotājaudu struktūrā.
Silīcija deficītu raksturo augšanas aizkavēšanās, pastiprināta nagu un matu lūšana, patoloģiskas locītavu izmaiņas (vienlaicīgs kalcija un silīcija deficīts). Tā deficīts bojā kaulu struktūru, rada patoloģiskas izmaiņas skrimšļos un locītavās, veicina aterosklerozes, hipertonijas un sirds išiēmijas attīstību un alumīnija uzkrāšanos smadzenēs. Silīcijs no organisma tiek izvadīts ar ekskrementiem un urīnu. Ja tas organismā nokļūst pastiprināti (piemēram, profesionālā kvarca putekļu ietekme), tā izvadīšana ar urīnu ievērojami pieaug.
Silīcijs un tā savienojumi plaši tiek izmantoti pārtikas produktu rūpniecībā, kā arī farmakoloģijā un medicīniskajā rūpnieciņā. Īpaši bīstama ir silīcija oksīda un dažādu silikātu, it sevišķi azbesta ietekme. Ieelpotie putekļi, kas satur šādas daļiņas, un to uzkrāšanās rada plaušu audu izmaiņas, kas pāriet pneimokinozē (silikozē).
Metāliskie silīcija polimēri (silikons) tiek izmantoti implantos. Sievietēm ar šādiem implantiem silīcija koncentrācija asinīs vidēji ir augstāka nekā citiem, lai gan šis rādītājs ir tik pat liels, cik augsta ir pieļaujamā maksimālā robeža veseliem cilvēkiem. Silīcija līmenis asinīs korelē ar implanta klātbūtni, bet ne ar locītavu slimību esamību. Paaugstināts silīcija saturs matos var norādīt uz ūdens un sāls vielmaiņas traucējumiem un uz nierakmeņu rašanās, osteohondrozes, artrozes un aterosklerozes risku.
