Tallijs (204,38 u) nav cilvēka dzīvībai nepieciešams elements. Kopējais tā daudzums organismā ir ap 0,1 mg, bet tā uzņemšana ar pārtiku ir nenozīmīga. Pēc uzsūkšanās asinīs tallija joni izplatās pa audiem, bet daļa uzkrājas eritrocītos. Asinīs tallijs atrodas pārsvarā brīvu jonu Tl+ veidā.
Paaugstinātās koncentrācijās tallijs ir toksisks. To saista ar svarīgāko organisma katjonu – nātrija un kālija – metabolismu. Pie tallija savienojumiem pieder sarkanā inde, kā arī daži fungicīdi un pesticīdi. Tallija sāļi (sulfāts, acetāts) tiek izmantoti dažos medikamentos, un kosmētikā, bet radioaktīvo talliju – radioloģiskās diagnostikas procedūrās.
Tallija koncentrācijas paaugstināšanos var konstatēt metalurģijas rūpnīcu un elektrostaciju tuvumā, ogļu rūpniekiem, stikla ražotājiem un ķīmiskajos uzņēmumos. Šķīstošie tallija savienojumi viegli uzsūcas kuņģa-zarnu traktā, tie viegli iekļūst elpošanas ceļu gļotādā un ādā. Tallija uzturēšanās ilgums cilvēka organisma r neliels: pusizdalīšanās periods ir mazāk par divām dienām, bet 25 dienas pēc saindēšanās no uzņemtās devas paliek tikai nenozīmīga daļa. Galvenais izdalīšanas veids ir caur nierēm, nedaudz arī caur zarnām. Tallija letālā deva cilvēkam ir apmēram 10–15 mg uz kg svara.
Saindēšanās simptomi parādās drīz pēc tallija lielās devas nokļūšanas organismā. Tie ietver vemšanu, sliktu dūšu, sāpes vēderā, caureju, kuņģa-zarnu trakta asiņošanu un plaušu tūsku. Pēc tam parādās nervu sistēmas traucējumu pazīmes – apjukums, kustību koordinācijas traucējumi, horeja jeb gribai nepakļautas kustības, krampji un redzes traucējumi. Hroniskas saindēšanās ar talliju (tallotoksikozes) raksturīga pazīme ir alopēcija (difūza matu izkrišana). Ja ir 8 μg /kg liela deva, tad pēc 2–3 nedēļām izkrīt mati un rodas paralīzes.
