Arsēns (74,9 u) ir viens no vispazīstamākajiem toksiskajiem metāliem. Tas eksistē vairākos toksiskos un netoksiskos veidos. Toksiski ir neorganiskie savienojumi As3+ – As (III) un As5+ – As (V), turklāt pēdējais no tiem ir toksiskāks. Organiskā arsēna netoksiskie veidi ir klāt dažādiem pārtikas veidiem, visbiežāk – jūras produktiem. Nelielās koncentrācijās tiek pieņemts, ka arsēnu var attiecināt uz nosacīti nepieciešamajiem elementiem. Tas savstarpēji iedarbojas ar tiola olbaltumvielu grupām, cisteīnu, glutationu, ļipoīnskābi, kā arī ietekmē oksidēšanās procesus mitohondrijos.
Deficīts (parādīts eksperimentālos pētījumos ar dzīvniekiem) rada auglības traucējumus, spontānos abortus, nedzīvu bērnu piedzimšanu, pretvēža imunitātes samazināšanos, bet audos un orgānos arsēna deficīts paaugstina vara un mangāna koncentrāciju. Arsēna savienojumus izmanto medicīniskos nolūkos. Neorganiskie arsēna savienojumi nelielās devās var tikt pievienoti vispārēji nostiprinošo un tonizējošo līdzekļu sastāvā, ārstnieciskajos minerālūdeņos un dūņās. Organiskie arsēna savienojumi tiek izmantoti kā pretmikrobu un antiprotozāli preparāti
Arsēna saindēšanās avots var būt profesionālās rūpniecības ietekme vai pesticīdu nokļūšana organismā. Smagas saindēšanās gadījumā visredzamākie ir kuņģa-zarnu simptomi, iespējami krampji un koma, elpošanas un sirds ritma traucējumi. Hroniska iedarbība izraisa ādas un gļotādu bojājumus, nervu sistēmas izmaiņas (neiralģiskas sāpes kājās, vājumu, jutības traucējumus) un gremošanas trakta traucējumus. Ir aprakstīti vēža gadījumi, ko izraisījis arsēns.
Nokļūstot organismā, toksiskie veidi As5+ un As3+ daļēji tiek izvadīti ar urīnu neizmainītā formā, daļa metabolizējas mazāk toksiskos metilētos metabolītos (monometilarsīns, dimetilarsīns), bet daļa iekļūst un uzkrājas šūnās un audos, savstarpēji iedarbojoties ar forfātiem. Neorganiskā arsēna toksiskumu nosaka konkurence ar fosfātiem un fermentu inhiibēšana, kasa piedalās enerģētiskajos procesos, kā arī piesaista sulfhidrilgrupas olbaltumvielas. Tāpēc arsēnu sauc par „tiola indi”.
Kad arsēns nokļūst organismā, tā koncentrācijas paaugstināšanās asinīs novērojama tikai 4 stundas. Asins izpēte, lai noteiktu arsēna klātbūtni, tiek izmantota tikai tāpēc, lai noteiktu būtisku saindēšanos. Kā izpētes materiāls var tikt izvēlēts urīns, jo arsēnu no organisma izvada lielākoties nieres un tas urīnā ir koncentrētā veidā. Urīnā neorganiskā As5+ un As3+ koncentrācija sasniedz maksimālo līmeni 10 stundas pēc tā uzņemšanas, un atpakaļ normas līmenī atgriežas pēc 20–30 stundām. Metilēto metabolītu maksimālais līmenis urīnā ir pēc 40–60 stundām, bet normas līmenī tas atgriežas tikai 6–20 dienā pēc arsēna uzņemšanas. Organiskais arsēns parasti pilnībā tiek izvadīts 1–2 dienu laikā no tā nokļūšanas brīža organismā.
Toksiskā neorganiskā un netoksiskā organiskā arsēna konstatēšanai nepieciešamas ļoti specifiskas metodes. Bieži mērens arsēna izdalīšanās pieaugums urīnā ir izskaidrojams ar tā netoksisko organisko veidu klātbūtni, kas raksturīga jūras produktiem. Normāls arsēna izdalīšanās daudzums urīnā ir 0–120 μg dienā. Arsēns ir ļoti līdzīgs keratīnam, tāpēc tā saturs matos un nagos ir augstāks nekā citos audos. Matu augšanas ātrums vidēji ir 0,5 cm mēnesī. Matu paraugi, kas nogriezti pie saknēm pakausī, ļauj spriest par nesenu arsēna iedarbību. Arsēna saturs matos vairāk par 1μg/g sausas masas norāda uz aktīvu arsēna klātbūtni.
