Kalcijs (40,08 u) ir svarīgākais organisma mikroelements. Tas piedalās daudzos dzīvībai svarīgos procesos. 99% no kalcija organismā ietilpst kaulaudu struktūrā, nodrošinot to izturību. Nepieciešamā kalcija koncentrācija asinīs tiek uzturēta stingri noteiktā līmenī ar dažādiem kaulaudu metabolisma regulācijas procesiem, uzsūkšanu kuņģa-zarnu traktā un atkārtotu uzsūkšanu nierēs.
Kalcija saturs matos un nagos, atšķirībā no tā satura asinīs, ļoti svārstās. Kalcija līmenis šajos biomateriālos tieši nav saistīts ar kalcija patēriņa līmeni. Kalcija līmeņa paaugstināšanās matos var liecināt ne tikai par tā pārlieku liela daudzuma nokļūšanu organismā, bet arī tieši pretēji – paaugstinātu mobilizāciju un kalcija zudumu no kauliem (piemēram, osteoporozes vai menopauzes gadījumā). Kalcija līmeņa samazināšanās matos vērojama miokarda infarkta gadījumos, kad aorta pastiprināti pārkaļķojas.
Bērniem aktīvās augšanas periodā, kad ir pastiprināta nepieciešamība pēc kalcija, tā līmenis matos var samazināties, bet nekorelēt ar kalcija nokļūšanas līmeni organismā.
Kalcija apmaiņa un kalcija saturs audos ir saistīts ar citu metālu un anjonu metabolismu: fosforu, magniju, dzelzi, cinku, kobaltu, kāliju, nātriju un smagajiem metāliem. Kalcija metabolisms mainās stresa situācijās, ilgstoša gultas režīma laikā, pie nieru, aizkuņģa un vairogdziedzera patoloģijām un ārstniecisko preparātu lietošanas laikā.
