Mangāns (54,9 u) ir cilvēka dzīvībai svarīgs elements, tas ietilpst daudzu metāla fermentu sastāvā, darbojas arī kā fermentu nespecifiskais aktivators. Pie fermentiem, kas atkarīgi no magnija, pieder superoksīda dismutāze (mitohondriālā), piruvatkarboksilāze, argināze un glikoziltransferāze. Dažu fermentu aktivizēšanā Mn2+ joni var tikt aizvietoti ar Mg2+, Co2+ vai citiem divvērtīgajiem joniem. Šo elementu saista ar savienotājaudu un kaulu veidošanos, augšanas mehānismiem, reproduktīvajām funkcijām un ogļhidrātu un lipīdu metabolismu. Parastos apstākļos mangāna nokļūšana organismā ar gaisu, pārtiku un ūdeni ir neliela. Lielākā daļa mangāna, kas ir pārtikā, neuzsūcas, bet absorbētā mangāna galvenais izvadīšanas veids ir žults. Šī elementa izvadīšana ar urīnu īpaši nereaģē uz mangāna svārstībām diētā. Mangāns tiek pārvadāts ar asinīm kompleksā ar olbaltumvielām. Asinīs tas parasti ir piesaistīts, pārsvarā pie eritrocītu hemoglobīna.
Ilgstoša mākslīgā barošana, kurā ir mangāna nepietiekamība, var izraisīt kaulu demineralizācijas pazīmes un augšanas traucējumus, kas atjaunojas, ja tiek barībai pievienotas atbilstošas piedevas. Eksperimentāla mangāna ierobežošana pārtikā izraisīja ādas bojājumu attīstību un cilvēka holesterola līmeņa pazemināšanos. Retā ģenētiskā slimība – pirolidāzes deficīts bērniem, ko raksturo ādas augoņi, prāta attīstības aizkavēšanās, palielināta imunodipeptīdu izvadīšanu ar urīnu, atgriezeniskās infekcijas un splenomegālija, tiek saistīta ar mangāna metabolisma novirzēm (mangāns uzkrājas eritrocītos, eritrocītu argināzes aktivitāte turklāt veido pusi no normas, bet mangāna saturs serumā ir normāls).
Mangāna līmeņa pazemināšanos novēroja dažādās un savstarpēji nesaistītās medicīniskajās situācijās: osteoporoze, pret insulīnu noturīgais cukura diabēts, epilepsija, neauglība u.c. Zems mangāna līmenis raksturīgs pacientiem ar izkaisīto sklerozi, vitiligo, cukura diabētu, dažādām alerģijām un reimatiskām saslimšanām. Pusei bērnu ar bronhiālo astmu mangāna līmenis matos ir pazemināts.
Mangāna pārdaudzums izpaužas ar neirotiskiem sindromiem, paaugstinātu noguruma pakāpi, rahītu un hipotireozi. Mangāna toksiskie efekti var būt saistīti ar profesionālo faktoru ietekmi :mangānu saturošu putekļu un tvaiku ieelpošana, kas rodas tērauda, sauso bateriju, celtniecības materiālu, krāsu, keramikas un svinu nesaturoša benzīna rūpniecībā.
Pakāpeniski pēc mēnešiem un gadiem ilgas mangāna iedarbības attīstās neiroloģiskie simptomi, kas raksturīgi Pārkinsona slimībai un ir saistīti ar deģeneratīvām izmaiņām centrālajā nervu sistēmā. Hroniska saindēšanās ar mangānu novērojama metāllējējiem, metinātājiem, kalnračiem, ārstniecisko preparātu rūpniecības darbiniekiem, keramikas, stikla, lakas un pārtikas piedevu ražotājiem.
Mangāna toksiskumu dažos gadījumos novēroja bērniem ilgstoša parenterāla uztura gadījumā. Tiek uzskatīts, ka mangāna metabolisma izmaiņas var papildināt radušos encelofātijas simptomus, ja ir smagi aknu bojājumi dēļ mangāna izdalīšanās ar žulti.